fuck it all.

sex, drugs, rock 'n'roll,
speed, weed & birth control
life's a bitch an then we die,
so fuck the world and lets get high!

dzīves uztvere un noskaņojums var mainīties pa dienām. pie šāda secinājuma viņa ir nonākusi pēdējo divu dienu laikā. viņa vairs nevēlas būt depresīvā vientuļiece. vismaz ne sabiedrībā. vakar viņa devās uz rock-mūzikas klubu. viņas galvenā doma bija - jātiek pie alkohola. sākumā, ieejot klubā, viņa domāja ka neiederas šeit, jo roku klausās reti un nekad īsti nav piekopusi šo stilu. viņa atcerējās, ka pēdējoreiz paskatoties spogulī, viņa izskatījās kā vienmēr kārtīga. no rīta rūpīgi taisnojusi matus, kurus nedaudz, pie saknēm uzkasījusi, tākā melnais laineris bija beidzies, savu iecienīto "cat-eyeline" viņu uzvilka ar kādu skapītī atrastu sauso acu zīmuli. viņa uzvilka savas tumšās džinsas, kuras viņai tik glīti piestāvēja. tākā viņas brūnais mētelītis atradās ķīmiskajā tīrītavā, viņa uzvilka melno ādas jaku, kuru pie viņas sen atpakaļ bija aizmirsusi draudzene. "ādas jaka?" viņa paskatoties spogulī sev jautāja, "lai jau." pirms iziešanas no mājām viņa atcerējās par savām vecajām kedām, kuras bija tikai vienreiz uzvilkusi. nodomājusi, ka tās pie ādas jakas piestāvēs daudz labāk, savus zābaciņus viņa nomainīja pret kedām.
bet tad, iegājusi kluba dāmu istabā, viņa saprata, ka iederas gan. un kā vēl! vējš matus bija savandījis tā, ka tie izskatījās līdzīgi, kā kādai no daudzajām rok-zvaigznēm. ieskatoties sev acīs, viņa saprata, kāpēc melno acu zīmuli bija noslēpusi sapīša tālākajā stūrī. tas bija izplūdis, veidojot dūmakaini tumšu acu krāsojumu. tumšās džinsas pa dienu gadījās nedaudz uzplēst. viņa paskatījās uz nelielo carumiņu, kurš atradās nedaudz virs ceļa, un to uzplēsa trīsreiz lielāku. viņai pirmoreiz ļoti ilgā laika posmā patika tas, ko viņa redz spogulī.
aizmirstot skumjas, vientulību un kautrību, viņa devās taisnā ceļā uz bāru un pasūtīja alu. nav diez ko sievišķīgi, bet alus bija tieši tas, ko viņa tobrīd vēlējās. jau pirmajās pie bāra pavadītajās 5 minūtēs, kāds puisis viņu uzaicināja pievienoties svai kompānijai. viņa piekrita. kompānija bija diezgan liela - 10 puiši un 8 meitenes. kā vēlāk izrādījās, visu šo kompāniju bija savācis tas puisis, kurš uzaicināja arī viņu pievienoties kompānijai. visiem bija jautri. visi dzēra alu un daudz smēķēja. pēc tam visi gāja dejot. viņa jutās lieliski.
šodien, ieskatoties savā piezīmju blociņā, viņa ieraudzīja, ka tajā ir visu to cilvēku vārdi un telefon-numuri, ar kuriem viņa bija vakar kopā izklaidējusies.
"pietiek. vairs nekādu meitenīgo kārtību. good girl gone bad, rīt eju iepirkties."

idille

istabā ieslēgta tikai naktslampiņa un galda lampa. apgaismojums ir samtaini maigs. skan norah jones mūzika un pie loga klauvē lietus lāses. pirmais lietus šogad. viņai patīk. tik mierīgi patīkama sajūta viņu nebija apciemojusi ilgu laiku. viņa gribētu aizvērt acis un baudīt mirkli, bet baidās ka varētu iemigt un palaist garām šo patīkamo sajūtu.
pašlaik viņu neuztrauc ne tas, ka dienas pirmo pusi viņa ir mocījusies ar vieglām paģirām, atkal ir klausījusies tajā, cik nepareizi audzināta un nederīga viņa ir, ne tas, ka ir pilnībā viena, ne tas ka rit būs smaga diena.
iespējams šīs sajūtas nemaz nav miers. tā ir bezspēcība, kas pārņem viņu savā varā.
visu nedēļu viņa ir dzīvojusi ar jautājumu galvā "kāpēc es vispār cenšos?".
viņa ir atmetusi domu par atbildes meklēšanu. viņa labprāt vienkārši paņemtu šampanieša pudeli, kuru viena pati arī iztukšotu. kāpēc viena? jo nav neviena, kurš vēlētos to darīt kopā ar viņu.
"un ziniet? ejiet ieskrieties jūs ar savām otrajām pusītēm." viņa nodomā un uzliek nākamo dziesmu.

scream a whisper

viņa. laimīga vai nelaimīga? šis jautājums viņu nomoka jau kādu laiku. nedēļu? divas? mēnesi? viņa neskaita. viņa jūt, ka ir kā iestigusi grimstošajās smiltīs, lēnām grimst ar vien dziļāk un dziļāk. pretošanās nozīmē vēl ātrāku grimšanu. bet viņai vienalga. viņa pretojas. viņa gribētu bēgt. tālu prom no visiem šiem cilvēkiem, kuriem ne velna nav vajadzīga. viņa grib kliegt. ne jau vārdus "ejiet ellē!" vai lamāties. vienkārši kliegt. bet neviens nesaprastu. viņai pat nevajadzētu lai kāds viņā klausās un palīdz. viss ko viņa vēlētos ir ļaut asarai noritēt pār vaigu un nerunājot atrasties blakus cilvēkam, kurš tā vietā lai jautātu kāpēc viņa raud, pateiktu, ka viss būs labi.
neviens nezin kā viņa jūtas. viņa pat nav kam to pastāstīt. ar šiem cilvēkiem viņa vienkārši nevar runāt par sevi. šie cilvēki, kas lepni ieņēmuši prātā, ka ir viņas draugi, vai nu vispār viņā neklausās, vai nu tikai pasaka "nečīksti.". atkal un atkal izdzirdot šo vārdu, viņas acs kaktiņā parādās neliela asariņa. viņa saberzē acis, sakot ka kaut kas iebiris acī. tad pasmaida. un klausās. tikai klausās.
"liktenis?" viņa nodomā, "varbūt." un tad viņa aizver acis. miers. viņa iemieg.