viņš (ir mazliet savādāks)

viņi beidzot satikās. skan banāli, vaine?
bija piektdiena. visu dienu lija. no rīta viņa bija nopietni sastrīdējusies ar māti, tāpēc visu atlikušo dienu bezmērķīgi pavadīja bārā. skatiens bija samiglojies, viņa bija iegrimusi domās. viņa juta, ka kāds apsēžas blakus. šis kāds saņem viņas roku. viņai uzmetas zosāda. viņš? attapusies no domām viņa uzlūkoja šo svešinieku. viņš. tas pats noslēpumainais skatiens, tās pašas tumšās acis, tie paši perfektie mati, tā pati ideālā seja. iespējams citas meitenes tā neteiktu, bet viņai. viņai viņš likās perfekts.
"ko tu šeit dari?" viņa tikko dzirdami pajautāja.
"meklēju tevi." atbilde bija īsa.
viņa klusēja.
"klausies, mums nevajadzētu to darīt." viņš teica.
"darīt ko?" viņas balss vēljoprojām bija klusa. ļoti klusa.
"visu. pat runāt. mums nevajadzētu iepazīties. vēl jo vairāk - iemīlēties."
"tad kāpēc tu mani meklēji?" nu jau viņas balss trīcēja. viņa nespēja noticēt tam, ko tikko dzirdējusi.
"tās balles dēļ."
"tu domā skūpsta dēļ?"
"arī tā."
"skaidrs, tu vienkārši negribi lai es pārprotu situāciju- tas tev neko nenozīmēja un tu negribi uzturēt ar mani vairs nekādu kontaktu. tas nekas, es saprotu." viņa nedomāja, ka to pateikt varētu būt tik grūti.
"nē, tieši otrādi. tas man nozīmēja ļoti daudz. pārāk daudz. bet.. tu mani nepazīsti. un labāk neiepazīsti. tev tiešām nevajadzētu iemīlēt mani."
"bet ja nu es to jau izdarīju?"
šoreiz klusēja viņš.
"vai es vismaz varētu uzzināt tavu vārdu?"
viņš brīdi lūkojās viņas acīs. "tev tiešām nevajadzētu iepazīt mani."
tad viņš piecēlās un aizgāja. viņa gribēja mesties viņam pakaļ, bet viņas kājas bija kā pārakmeņojušās. viņa nespēja pakustēties. viņa nespēja domāt. viņa nespēja noticēt, ka ļauj viņam aiziet.

good girl gone bad?

kas jauns noticis viņas dzīvē pa šo laiku? tik daudz, ka vienā piegājienā to nemaz nevar izstāstī! viņa pirms pāris mēnešiem vēl bija kārtīga meitenīte, kura dzīvoja perfekti sagrautā pasaulē. ar to es domāju, ka pasaule kurā viņa dzīvoja bija ārēji perfekta, lai arī iekšā viss bija drūms un sagrauts. neviens pat iedomāties nevarēja, kas notiek šīs nevainīgās meitiņas galvā un sirdī. tur dzīvoja sāpes, skumjas, vientulība. šī situācija gan nav nopietni mainījusies, vienīgi klāt nācis naids, agresija un milzīga vienalzība. viņa ir izmainījusi savu pasauli līdz nepazīšanai. tagad viņai ir draugi, pilnīgi izmainīts ģērbšanās stils un tetovējums. roze. viņa dievina rozes. asinsarkanās.
viņa ir stipra. ne fiziski, bet morāli. to, ko viņa jūt, viņa slēpj dziļi sevī, ļaujot citiem domāt, ka viņa ir pohujsite līdz sirds dziļumiem. esot kopā ar jaunajiem draugiem, viņa atbrīvojas. bieži dejo iecienītajā rock-mūzikas klubā, blondajiem matiem plīvojot.
viss bija paciešams, līdz viņa satika viņu. lai nejauktu prātu ar pārāk daudz "viņa" un "viņš", turpmāk viņa tiks apzīmēta kā D, bet viņš kā M. viņš arī tika uzaicināts piebiedroties tusēt kopā ar viņiem. viņa uzreiz ievēroja M perfekto smaidu, kas lika viņas vēderā dejot tauriņiem, skanīgos smieklus un noslēpumainās acis, kuras iespējams slēpa tik pat daudz emociju, kā D sirds. viņš bija atturīgs, bet tajā pašā laikā komunikabls. un viņš skatījās tieši viņas acīs un smaidīja. jā, viņš bija ideāls.
tajā vakarā viss, kas viņu sarpā notika bija tikai apmainīšanas skatieniem un smaidiem. viņa nevarēja sagaidīt piektdienas vakaru, lai atkal satiktu viņu. bet šajā piektdienā viņš klubā nebija. viņa jutās vīlusies, jo šis noslēpumainais cilvēks licis viņai par to domāt visu nedēļu un viņai pat nav viņa telefona numura.
svētdien bija labdarības balle, kuru rīkoja viņas vecāki. viņa ienīda šīs balles. turklāt viņas sirds plosījā kā negudra M dēļ. mīlestība no pirmā skatiena? pavisam noteikti. bet uz šo balli bija jāiet. savādāk draudēja mājas arests visā tā krāšņumā. balle bija skaista. tajā bija dzīvā mūzika un daudz cilvēku skaistos tērpos. viņa bija izvēlējusies melnu, mežģīņotu kokteiļkleitu un jutās neiederīga starp sievietēm greznajās vakarkleitās. viņa bija pārsteigta, kad grupa sāka spēlēt apocalypticas bittersweet. viņa dievina šo dziesmu. pēkšņš pieskāriens viņas rokai. čuksts ausī - "vai drīkstu lūgt uz deju?" viņa atpazina šos smieklus. viņš.
"es gan neesmu dejotājs, bet šīs dziesmas laikā nespēju nosēdēt malā." viņš teica.
viņa pasmaidīja. viņš pievilka viņu sev cieši klāt. viņa juta, ka viņas ķermenis trīc. viņa bija uztraukusies.
"es ceru, ka tev par mani neradīsies nepareiz priekšstats. parasti es vispirms iepazīstos, pirms aicinu dejot, bet.."
"kušš.. vienkārši dejosim, labi?" viņa čukstēja.
kad dziesma beidzās, viņi atrada klusu vietu uz āra terases. viņi nerunāja. vienkārši sēdēja un skatījās zvaigznēs. zālē skanēja sweet disposition. un tad viņš viņu noskūpstīja.
tagad viņi nav tikušies 2 nedēļas. viņi vēljorpojām nezin viens otra vārdu. viņa nespēj nedomāt par M ne mirkli.