idille

istabā ieslēgta tikai naktslampiņa un galda lampa. apgaismojums ir samtaini maigs. skan norah jones mūzika un pie loga klauvē lietus lāses. pirmais lietus šogad. viņai patīk. tik mierīgi patīkama sajūta viņu nebija apciemojusi ilgu laiku. viņa gribētu aizvērt acis un baudīt mirkli, bet baidās ka varētu iemigt un palaist garām šo patīkamo sajūtu.
pašlaik viņu neuztrauc ne tas, ka dienas pirmo pusi viņa ir mocījusies ar vieglām paģirām, atkal ir klausījusies tajā, cik nepareizi audzināta un nederīga viņa ir, ne tas, ka ir pilnībā viena, ne tas ka rit būs smaga diena.
iespējams šīs sajūtas nemaz nav miers. tā ir bezspēcība, kas pārņem viņu savā varā.
visu nedēļu viņa ir dzīvojusi ar jautājumu galvā "kāpēc es vispār cenšos?".
viņa ir atmetusi domu par atbildes meklēšanu. viņa labprāt vienkārši paņemtu šampanieša pudeli, kuru viena pati arī iztukšotu. kāpēc viena? jo nav neviena, kurš vēlētos to darīt kopā ar viņu.
"un ziniet? ejiet ieskrieties jūs ar savām otrajām pusītēm." viņa nodomā un uzliek nākamo dziesmu.