wake me up in time

Sofiju pamodināja mātes balss.

- kas te notiek?! - māte izklausījās pārsteigta.

Sofija atvēra acis. viņa gulēja uz dīvāna dzīvojamā istabā. viena. bija gandrīz pusnakts.

- ārprāts! kapēc tu guli te?! tev taču ir sava istaba! Sofij, tu esi piedzērusies? -

viņa bija pārāk apjukusi lai atbildētu. reiba galva. viņa vārgi piecēlās sēdus.

- tūliņ pat piecelies un paskaties man acīs!! - māte bļāva.

Sofija lēni piecēlās. viņas skatiens miglojās. viņa tikko spēja nostāvēt. mātes apvainojumi un ārdīšanās prātā atbalsojās kā sirreālā filmā. pēkšņi skatiens samiglojās pilnībā, pamats zem kājām pazuda. viņa sāpīgi atsitās pret zemi. viņa bija pie apziņas, bet nespēja atvērt acis. viņa nespēja piecelties. viņa dzirdēja mātes balsi, kura no niknuma bija pārvērtusies satraukumā. balss kliedza viņas vārdu. viss. tumsa.

viņa beidzot atvēra acis. telpā bija ļoti spilgts apgaismojums. slimnīca. uz gultas malas sēdēja māte.

- kas.. kas notika? - Sofija vārgi jautāja.

- to pašu es vēlējos jautāt tev. - māte diezgan stingri noteica.

- ko...? -

- man ir pamatotas aizdomas, ka tu esi ķērusies pie narkotikām. vai vari man to izskaidrot? -

- Beat, ļauj viņai atjēgties! un mūsu meita nav narkomāne! drīzāk būtu jāveic pārbaudes, lai pārliecinātos, vai ar viņu vis kārtībā! - beidzot iejaucās tēvs.

- nekādas pārbaudes mēs neveiksim! es nevēlos, lai sāktos baumas par to, ka mūsu meita ir sākusi lietot narkotikas! drīzāk mums viņu slepus jānosūta uz rehabilitācijas centru, pirms ir aizgājis par tālu! - māte uzbruka.

- nekur mēs viņu nesūtīsim! mēs dosimies mājās, vai ne, saulīt? - tēvs pievērsās Sofijai.

Sofija saņēma visus spēkus lai pieceltos sēdus. uzreiz piesteidzās klāt māsiņa, kura uzstājīgi palika pie sava, ka jāveic tālākas pārbaudes, lai pārliecinātos, ka ar veselību viss ir labi.

- nē. ar mani viss kārtībā. es vēlētos doties mājās. - viņa nekad nebija domājusi, ka lai runātu, nepieciešams tik daudz spēka.

mājās viņa ieritānājās segā un mēģināja aizmigt, bet nespēja. viņa dzirdēja kārtējo vecāku strīdu, kura iemesls šoreiz bija viņa. viņa nespēja nedomāt par to, kāpēc zaudēja samaņu. un viņa nespēja nedomāt par Niku. jo viņš atkal bija pazudis.

locked in a cage

viņa. beidzot būtu laiks atklāt viņas vārdu. neskatoties uz apzīmējumu D, viņas vārds ir Sofija.

bija saulaina diena, kuru no visām pusēm ieskāva negaisa mākoņi. viņa tos dievina. tāpat kā viņa mīl lietu, viņa mīl šos mākoņus. viņas māte un tēvs atkal aizbraukuši pavadīt nedēļas nogali vasarnīcā, atstājot Sofiju vienu pilsēta. viņa nemaz nevēlējās braukt līdzi, jo vismaz nedēļas nogali viņa vēlējās pavadīt bez strīdiem ar māti. Sofija pavadīja pēcpusdienu parkā. viņa sēdēja savā vismīļākajā vietā parkā- tas bija senlaicīgs soliņš zem milzīga koka parka nostūrī. šķiet cilvēki par šo vietu vienkārši ir aizmirsuši. no šīs vietas viņa var vērot kā cilvēki kanālā baro pīles un pavada savu brīvo laiku. pēkšņa balss izrāva viņu no domām.

- es gan parasti neuzmācos cilvēkiem, un zinu ka parkā ir daudz citu brīvu soliņu, bet diemžēl Tu atrodies tieši manā mīļākajā vietā. - tas bija viņš. viņa balss bija nedaudz zema.

- es domāju, ka soliņš ir pietiekami liels, lai pietiktu vietas mums abiem. - arī viņa smaidīja.

- tev nav bail no svešiniekiem? - viņš jautāja.

- tu mani nebiedē. - Sofija klusi noteica.

- bet vajadzētu. - viņa seja kļuva nopietna.

- kādēļ? - viņa jautāja.

- jo tu biedē mani. kopš pirmās reizes, kad es tevi satiku, es nespēju nedomāt par tevi. par taviem blondajiem matiem, kuri tik rotaļīgi krīt pār taviem pleciem. par skaisto smaidu, kurš izstaro siltumu. un par tavām tumšzilajām acīm, kuras šķiet tik dziļas. - viņa balss nedaudz trīcēja.

viņa bija apjukusi. bet pirms viņa paspēja ko teikt, sāka līt lietus. tas lija lielām lāsēm un draudēja visus izmērcēt cauri slapjus jau pirmajās minūtēs. sāka līt ar vien spēcīgāk. Viņš satvēra Sofijas roku un vilka viņu parka gājēju celiņa virzienā.

- ko tu dari? - viņa smiedamās jautāja.

- vai esi kādreiz dejojusi lietū? - viņš jautāja un teatrāli lūdza viņu uz deju.

- bet šeit nav mūzikas! - viņa joprojām smējās.

- lietus būs mūsu mūzika! - viņš iesaucās un satvēra Sofiju, lai dejotu.

viņa ļāvās dejai. viņa jutās tik dzīva! kad viņš pievilka viņu sev tuvāk viņa izmantoja mirkli, lai uzdotu jautājumu.

- vai es beidzot varētu uzzināt tavu vārdu? -

viņš neatbildēja, bet noskūpstīja viņu. tik maigi. tik izjusti. viņas sajūta tajā mirklī bija neaprakstāma. tik sireāla. tik laba.

- Niks. mani sauc Niks. - viņš smaidīja.

tā vietā lai ko teiktu, viņa pasmaidīja un noskūpstīja Niku.

- tu esi slapja līdz ādai! turklāt nosalusi. ļauj man tevi pavadīt līdz mājām. - viņš to teica tik gādīgi un mīļi.

kad viņi bija tikuši līdz Sofijas mājas durvīm, viņa nevēlējās ļaut Nikam aiziet. ne tagad. viņai bija bail viņu atkal pazaudēt.

- es zinu, ka esi svešinieks, un tev drošvien pietiek savu plānu, bet tomēr es tev jūtos parādā tēju par manis pavadīšanu. turklāt arī tu esi izmircis. pagaidīsim vismaz lai lietus pāriet!

-tēja skan labi. - viņš smējās.

viņi pārģērbās, dzēra tēju ietinušies segā un drīz vien Sofija aizmiga uz Nika pleca. viņa jutās tik laimīga.

viņš (ir mazliet savādāks)

viņi beidzot satikās. skan banāli, vaine?
bija piektdiena. visu dienu lija. no rīta viņa bija nopietni sastrīdējusies ar māti, tāpēc visu atlikušo dienu bezmērķīgi pavadīja bārā. skatiens bija samiglojies, viņa bija iegrimusi domās. viņa juta, ka kāds apsēžas blakus. šis kāds saņem viņas roku. viņai uzmetas zosāda. viņš? attapusies no domām viņa uzlūkoja šo svešinieku. viņš. tas pats noslēpumainais skatiens, tās pašas tumšās acis, tie paši perfektie mati, tā pati ideālā seja. iespējams citas meitenes tā neteiktu, bet viņai. viņai viņš likās perfekts.
"ko tu šeit dari?" viņa tikko dzirdami pajautāja.
"meklēju tevi." atbilde bija īsa.
viņa klusēja.
"klausies, mums nevajadzētu to darīt." viņš teica.
"darīt ko?" viņas balss vēljoprojām bija klusa. ļoti klusa.
"visu. pat runāt. mums nevajadzētu iepazīties. vēl jo vairāk - iemīlēties."
"tad kāpēc tu mani meklēji?" nu jau viņas balss trīcēja. viņa nespēja noticēt tam, ko tikko dzirdējusi.
"tās balles dēļ."
"tu domā skūpsta dēļ?"
"arī tā."
"skaidrs, tu vienkārši negribi lai es pārprotu situāciju- tas tev neko nenozīmēja un tu negribi uzturēt ar mani vairs nekādu kontaktu. tas nekas, es saprotu." viņa nedomāja, ka to pateikt varētu būt tik grūti.
"nē, tieši otrādi. tas man nozīmēja ļoti daudz. pārāk daudz. bet.. tu mani nepazīsti. un labāk neiepazīsti. tev tiešām nevajadzētu iemīlēt mani."
"bet ja nu es to jau izdarīju?"
šoreiz klusēja viņš.
"vai es vismaz varētu uzzināt tavu vārdu?"
viņš brīdi lūkojās viņas acīs. "tev tiešām nevajadzētu iepazīt mani."
tad viņš piecēlās un aizgāja. viņa gribēja mesties viņam pakaļ, bet viņas kājas bija kā pārakmeņojušās. viņa nespēja pakustēties. viņa nespēja domāt. viņa nespēja noticēt, ka ļauj viņam aiziet.

good girl gone bad?

kas jauns noticis viņas dzīvē pa šo laiku? tik daudz, ka vienā piegājienā to nemaz nevar izstāstī! viņa pirms pāris mēnešiem vēl bija kārtīga meitenīte, kura dzīvoja perfekti sagrautā pasaulē. ar to es domāju, ka pasaule kurā viņa dzīvoja bija ārēji perfekta, lai arī iekšā viss bija drūms un sagrauts. neviens pat iedomāties nevarēja, kas notiek šīs nevainīgās meitiņas galvā un sirdī. tur dzīvoja sāpes, skumjas, vientulība. šī situācija gan nav nopietni mainījusies, vienīgi klāt nācis naids, agresija un milzīga vienalzība. viņa ir izmainījusi savu pasauli līdz nepazīšanai. tagad viņai ir draugi, pilnīgi izmainīts ģērbšanās stils un tetovējums. roze. viņa dievina rozes. asinsarkanās.
viņa ir stipra. ne fiziski, bet morāli. to, ko viņa jūt, viņa slēpj dziļi sevī, ļaujot citiem domāt, ka viņa ir pohujsite līdz sirds dziļumiem. esot kopā ar jaunajiem draugiem, viņa atbrīvojas. bieži dejo iecienītajā rock-mūzikas klubā, blondajiem matiem plīvojot.
viss bija paciešams, līdz viņa satika viņu. lai nejauktu prātu ar pārāk daudz "viņa" un "viņš", turpmāk viņa tiks apzīmēta kā D, bet viņš kā M. viņš arī tika uzaicināts piebiedroties tusēt kopā ar viņiem. viņa uzreiz ievēroja M perfekto smaidu, kas lika viņas vēderā dejot tauriņiem, skanīgos smieklus un noslēpumainās acis, kuras iespējams slēpa tik pat daudz emociju, kā D sirds. viņš bija atturīgs, bet tajā pašā laikā komunikabls. un viņš skatījās tieši viņas acīs un smaidīja. jā, viņš bija ideāls.
tajā vakarā viss, kas viņu sarpā notika bija tikai apmainīšanas skatieniem un smaidiem. viņa nevarēja sagaidīt piektdienas vakaru, lai atkal satiktu viņu. bet šajā piektdienā viņš klubā nebija. viņa jutās vīlusies, jo šis noslēpumainais cilvēks licis viņai par to domāt visu nedēļu un viņai pat nav viņa telefona numura.
svētdien bija labdarības balle, kuru rīkoja viņas vecāki. viņa ienīda šīs balles. turklāt viņas sirds plosījā kā negudra M dēļ. mīlestība no pirmā skatiena? pavisam noteikti. bet uz šo balli bija jāiet. savādāk draudēja mājas arests visā tā krāšņumā. balle bija skaista. tajā bija dzīvā mūzika un daudz cilvēku skaistos tērpos. viņa bija izvēlējusies melnu, mežģīņotu kokteiļkleitu un jutās neiederīga starp sievietēm greznajās vakarkleitās. viņa bija pārsteigta, kad grupa sāka spēlēt apocalypticas bittersweet. viņa dievina šo dziesmu. pēkšņš pieskāriens viņas rokai. čuksts ausī - "vai drīkstu lūgt uz deju?" viņa atpazina šos smieklus. viņš.
"es gan neesmu dejotājs, bet šīs dziesmas laikā nespēju nosēdēt malā." viņš teica.
viņa pasmaidīja. viņš pievilka viņu sev cieši klāt. viņa juta, ka viņas ķermenis trīc. viņa bija uztraukusies.
"es ceru, ka tev par mani neradīsies nepareiz priekšstats. parasti es vispirms iepazīstos, pirms aicinu dejot, bet.."
"kušš.. vienkārši dejosim, labi?" viņa čukstēja.
kad dziesma beidzās, viņi atrada klusu vietu uz āra terases. viņi nerunāja. vienkārši sēdēja un skatījās zvaigznēs. zālē skanēja sweet disposition. un tad viņš viņu noskūpstīja.
tagad viņi nav tikušies 2 nedēļas. viņi vēljorpojām nezin viens otra vārdu. viņa nespēj nedomāt par M ne mirkli.

fuck it all.

sex, drugs, rock 'n'roll,
speed, weed & birth control
life's a bitch an then we die,
so fuck the world and lets get high!

dzīves uztvere un noskaņojums var mainīties pa dienām. pie šāda secinājuma viņa ir nonākusi pēdējo divu dienu laikā. viņa vairs nevēlas būt depresīvā vientuļiece. vismaz ne sabiedrībā. vakar viņa devās uz rock-mūzikas klubu. viņas galvenā doma bija - jātiek pie alkohola. sākumā, ieejot klubā, viņa domāja ka neiederas šeit, jo roku klausās reti un nekad īsti nav piekopusi šo stilu. viņa atcerējās, ka pēdējoreiz paskatoties spogulī, viņa izskatījās kā vienmēr kārtīga. no rīta rūpīgi taisnojusi matus, kurus nedaudz, pie saknēm uzkasījusi, tākā melnais laineris bija beidzies, savu iecienīto "cat-eyeline" viņu uzvilka ar kādu skapītī atrastu sauso acu zīmuli. viņa uzvilka savas tumšās džinsas, kuras viņai tik glīti piestāvēja. tākā viņas brūnais mētelītis atradās ķīmiskajā tīrītavā, viņa uzvilka melno ādas jaku, kuru pie viņas sen atpakaļ bija aizmirsusi draudzene. "ādas jaka?" viņa paskatoties spogulī sev jautāja, "lai jau." pirms iziešanas no mājām viņa atcerējās par savām vecajām kedām, kuras bija tikai vienreiz uzvilkusi. nodomājusi, ka tās pie ādas jakas piestāvēs daudz labāk, savus zābaciņus viņa nomainīja pret kedām.
bet tad, iegājusi kluba dāmu istabā, viņa saprata, ka iederas gan. un kā vēl! vējš matus bija savandījis tā, ka tie izskatījās līdzīgi, kā kādai no daudzajām rok-zvaigznēm. ieskatoties sev acīs, viņa saprata, kāpēc melno acu zīmuli bija noslēpusi sapīša tālākajā stūrī. tas bija izplūdis, veidojot dūmakaini tumšu acu krāsojumu. tumšās džinsas pa dienu gadījās nedaudz uzplēst. viņa paskatījās uz nelielo carumiņu, kurš atradās nedaudz virs ceļa, un to uzplēsa trīsreiz lielāku. viņai pirmoreiz ļoti ilgā laika posmā patika tas, ko viņa redz spogulī.
aizmirstot skumjas, vientulību un kautrību, viņa devās taisnā ceļā uz bāru un pasūtīja alu. nav diez ko sievišķīgi, bet alus bija tieši tas, ko viņa tobrīd vēlējās. jau pirmajās pie bāra pavadītajās 5 minūtēs, kāds puisis viņu uzaicināja pievienoties svai kompānijai. viņa piekrita. kompānija bija diezgan liela - 10 puiši un 8 meitenes. kā vēlāk izrādījās, visu šo kompāniju bija savācis tas puisis, kurš uzaicināja arī viņu pievienoties kompānijai. visiem bija jautri. visi dzēra alu un daudz smēķēja. pēc tam visi gāja dejot. viņa jutās lieliski.
šodien, ieskatoties savā piezīmju blociņā, viņa ieraudzīja, ka tajā ir visu to cilvēku vārdi un telefon-numuri, ar kuriem viņa bija vakar kopā izklaidējusies.
"pietiek. vairs nekādu meitenīgo kārtību. good girl gone bad, rīt eju iepirkties."

idille

istabā ieslēgta tikai naktslampiņa un galda lampa. apgaismojums ir samtaini maigs. skan norah jones mūzika un pie loga klauvē lietus lāses. pirmais lietus šogad. viņai patīk. tik mierīgi patīkama sajūta viņu nebija apciemojusi ilgu laiku. viņa gribētu aizvērt acis un baudīt mirkli, bet baidās ka varētu iemigt un palaist garām šo patīkamo sajūtu.
pašlaik viņu neuztrauc ne tas, ka dienas pirmo pusi viņa ir mocījusies ar vieglām paģirām, atkal ir klausījusies tajā, cik nepareizi audzināta un nederīga viņa ir, ne tas, ka ir pilnībā viena, ne tas ka rit būs smaga diena.
iespējams šīs sajūtas nemaz nav miers. tā ir bezspēcība, kas pārņem viņu savā varā.
visu nedēļu viņa ir dzīvojusi ar jautājumu galvā "kāpēc es vispār cenšos?".
viņa ir atmetusi domu par atbildes meklēšanu. viņa labprāt vienkārši paņemtu šampanieša pudeli, kuru viena pati arī iztukšotu. kāpēc viena? jo nav neviena, kurš vēlētos to darīt kopā ar viņu.
"un ziniet? ejiet ieskrieties jūs ar savām otrajām pusītēm." viņa nodomā un uzliek nākamo dziesmu.

scream a whisper

viņa. laimīga vai nelaimīga? šis jautājums viņu nomoka jau kādu laiku. nedēļu? divas? mēnesi? viņa neskaita. viņa jūt, ka ir kā iestigusi grimstošajās smiltīs, lēnām grimst ar vien dziļāk un dziļāk. pretošanās nozīmē vēl ātrāku grimšanu. bet viņai vienalga. viņa pretojas. viņa gribētu bēgt. tālu prom no visiem šiem cilvēkiem, kuriem ne velna nav vajadzīga. viņa grib kliegt. ne jau vārdus "ejiet ellē!" vai lamāties. vienkārši kliegt. bet neviens nesaprastu. viņai pat nevajadzētu lai kāds viņā klausās un palīdz. viss ko viņa vēlētos ir ļaut asarai noritēt pār vaigu un nerunājot atrasties blakus cilvēkam, kurš tā vietā lai jautātu kāpēc viņa raud, pateiktu, ka viss būs labi.
neviens nezin kā viņa jūtas. viņa pat nav kam to pastāstīt. ar šiem cilvēkiem viņa vienkārši nevar runāt par sevi. šie cilvēki, kas lepni ieņēmuši prātā, ka ir viņas draugi, vai nu vispār viņā neklausās, vai nu tikai pasaka "nečīksti.". atkal un atkal izdzirdot šo vārdu, viņas acs kaktiņā parādās neliela asariņa. viņa saberzē acis, sakot ka kaut kas iebiris acī. tad pasmaida. un klausās. tikai klausās.
"liktenis?" viņa nodomā, "varbūt." un tad viņa aizver acis. miers. viņa iemieg.