viņa. laimīga vai nelaimīga? šis jautājums viņu nomoka jau kādu laiku. nedēļu? divas? mēnesi? viņa neskaita. viņa jūt, ka ir kā iestigusi grimstošajās smiltīs, lēnām grimst ar vien dziļāk un dziļāk. pretošanās nozīmē vēl ātrāku grimšanu. bet viņai vienalga. viņa pretojas. viņa gribētu bēgt. tālu prom no visiem šiem cilvēkiem, kuriem ne velna nav vajadzīga. viņa grib kliegt. ne jau vārdus "ejiet ellē!" vai lamāties. vienkārši kliegt. bet neviens nesaprastu. viņai pat nevajadzētu lai kāds viņā klausās un palīdz. viss ko viņa vēlētos ir ļaut asarai noritēt pār vaigu un nerunājot atrasties blakus cilvēkam, kurš tā vietā lai jautātu kāpēc viņa raud, pateiktu, ka viss būs labi.
neviens nezin kā viņa jūtas. viņa pat nav kam to pastāstīt. ar šiem cilvēkiem viņa vienkārši nevar runāt par sevi. šie cilvēki, kas lepni ieņēmuši prātā, ka ir viņas draugi, vai nu vispār viņā neklausās, vai nu tikai pasaka "nečīksti.". atkal un atkal izdzirdot šo vārdu, viņas acs kaktiņā parādās neliela asariņa. viņa saberzē acis, sakot ka kaut kas iebiris acī. tad pasmaida. un klausās. tikai klausās.
"liktenis?" viņa nodomā, "varbūt." un tad viņa aizver acis. miers. viņa iemieg.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru