viņi beidzot satikās. skan banāli, vaine?
bija piektdiena. visu dienu lija. no rīta viņa bija nopietni sastrīdējusies ar māti, tāpēc visu atlikušo dienu bezmērķīgi pavadīja bārā. skatiens bija samiglojies, viņa bija iegrimusi domās. viņa juta, ka kāds apsēžas blakus. šis kāds saņem viņas roku. viņai uzmetas zosāda. viņš? attapusies no domām viņa uzlūkoja šo svešinieku. viņš. tas pats noslēpumainais skatiens, tās pašas tumšās acis, tie paši perfektie mati, tā pati ideālā seja. iespējams citas meitenes tā neteiktu, bet viņai. viņai viņš likās perfekts.
"ko tu šeit dari?" viņa tikko dzirdami pajautāja.
"meklēju tevi." atbilde bija īsa.
viņa klusēja.
"klausies, mums nevajadzētu to darīt." viņš teica.
"darīt ko?" viņas balss vēljoprojām bija klusa. ļoti klusa.
"visu. pat runāt. mums nevajadzētu iepazīties. vēl jo vairāk - iemīlēties."
"tad kāpēc tu mani meklēji?" nu jau viņas balss trīcēja. viņa nespēja noticēt tam, ko tikko dzirdējusi.
"tās balles dēļ."
"tu domā skūpsta dēļ?"
"arī tā."
"skaidrs, tu vienkārši negribi lai es pārprotu situāciju- tas tev neko nenozīmēja un tu negribi uzturēt ar mani vairs nekādu kontaktu. tas nekas, es saprotu." viņa nedomāja, ka to pateikt varētu būt tik grūti.
"nē, tieši otrādi. tas man nozīmēja ļoti daudz. pārāk daudz. bet.. tu mani nepazīsti. un labāk neiepazīsti. tev tiešām nevajadzētu iemīlēt mani."
"bet ja nu es to jau izdarīju?"
šoreiz klusēja viņš.
"vai es vismaz varētu uzzināt tavu vārdu?"
viņš brīdi lūkojās viņas acīs. "tev tiešām nevajadzētu iepazīt mani."
tad viņš piecēlās un aizgāja. viņa gribēja mesties viņam pakaļ, bet viņas kājas bija kā pārakmeņojušās. viņa nespēja pakustēties. viņa nespēja domāt. viņa nespēja noticēt, ka ļauj viņam aiziet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru