viņa. beidzot būtu laiks atklāt viņas vārdu. neskatoties uz apzīmējumu D, viņas vārds ir Sofija.bija saulaina diena, kuru no visām pusēm ieskāva negaisa mākoņi. viņa tos dievina. tāpat kā viņa mīl lietu, viņa mīl šos mākoņus. viņas māte un tēvs atkal aizbraukuši pavadīt nedēļas nogali vasarnīcā, atstājot Sofiju vienu pilsēta. viņa nemaz nevēlējās braukt līdzi, jo vismaz nedēļas nogali viņa vēlējās pavadīt bez strīdiem ar māti. Sofija pavadīja pēcpusdienu parkā. viņa sēdēja savā vismīļākajā vietā parkā- tas bija senlaicīgs soliņš zem milzīga koka parka nostūrī. šķiet cilvēki par šo vietu vienkārši ir aizmirsuši. no šīs vietas viņa var vērot kā cilvēki kanālā baro pīles un pavada savu brīvo laiku. pēkšņa balss izrāva viņu no domām.
- es gan parasti neuzmācos cilvēkiem, un zinu ka parkā ir daudz citu brīvu soliņu, bet diemžēl Tu atrodies tieši manā mīļākajā vietā. - tas bija viņš. viņa balss bija nedaudz zema.
- es domāju, ka soliņš ir pietiekami liels, lai pietiktu vietas mums abiem. - arī viņa smaidīja.
- tev nav bail no svešiniekiem? - viņš jautāja.
- tu mani nebiedē. - Sofija klusi noteica.
- bet vajadzētu. - viņa seja kļuva nopietna.
- kādēļ? - viņa jautāja.
- jo tu biedē mani. kopš pirmās reizes, kad es tevi satiku, es nespēju nedomāt par tevi. par taviem blondajiem matiem, kuri tik rotaļīgi krīt pār taviem pleciem. par skaisto smaidu, kurš izstaro siltumu. un par tavām tumšzilajām acīm, kuras šķiet tik dziļas. - viņa balss nedaudz trīcēja.
viņa bija apjukusi. bet pirms viņa paspēja ko teikt, sāka līt lietus. tas lija lielām lāsēm un draudēja visus izmērcēt cauri slapjus jau pirmajās minūtēs. sāka līt ar vien spēcīgāk. Viņš satvēra Sofijas roku un vilka viņu parka gājēju celiņa virzienā.
- ko tu dari? - viņa smiedamās jautāja.
- vai esi kādreiz dejojusi lietū? - viņš jautāja un teatrāli lūdza viņu uz deju.
- bet šeit nav mūzikas! - viņa joprojām smējās.
- lietus būs mūsu mūzika! - viņš iesaucās un satvēra Sofiju, lai dejotu.
viņa ļāvās dejai. viņa jutās tik dzīva! kad viņš pievilka viņu sev tuvāk viņa izmantoja mirkli, lai uzdotu jautājumu.
- vai es beidzot varētu uzzināt tavu vārdu? -
viņš neatbildēja, bet noskūpstīja viņu. tik maigi. tik izjusti. viņas sajūta tajā mirklī bija neaprakstāma. tik sireāla. tik laba.
- Niks. mani sauc Niks. - viņš smaidīja.
tā vietā lai ko teiktu, viņa pasmaidīja un noskūpstīja Niku.
- tu esi slapja līdz ādai! turklāt nosalusi. ļauj man tevi pavadīt līdz mājām. - viņš to teica tik gādīgi un mīļi.
kad viņi bija tikuši līdz Sofijas mājas durvīm, viņa nevēlējās ļaut Nikam aiziet. ne tagad. viņai bija bail viņu atkal pazaudēt.
- es zinu, ka esi svešinieks, un tev drošvien pietiek savu plānu, bet tomēr es tev jūtos parādā tēju par manis pavadīšanu. turklāt arī tu esi izmircis. pagaidīsim vismaz lai lietus pāriet!
-tēja skan labi. - viņš smējās.
viņi pārģērbās, dzēra tēju ietinušies segā un drīz vien Sofija aizmiga uz Nika pleca. viņa jutās tik laimīga.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru